Mesa un interlūdijas L’homme armé rakstītas piecbalsīgajam vokālajam ansamblim Ars Antiqua Riga, kam pieskaņojas ērģeles, sakbuti (senie tromboni) un elektroniskie instrumenti, veidojot atmosfēriskas skaņu gleznas. Opuss tapis radošā simbiozē starp komponistu Uģi Prauliņu un diriģentu Pēteri Vaickovski, kurš sākotnēji komponistu aicināja uzrakstīt muzikālus komentārus (interlūdijas) par Johannesa Okegema (Johannes Ockeghem, c. 1414–1497) mesu L’homme armé. Radošā sadarbība sniedza iespēju un iedvesmu interlūdijas izvērst līdz mesai: Tas ir izaicinājums – sakrālās mūzikas tradicionālos izteiksmes līdzekļus un formas ietvert mūsdienu apkārtesošajās ainavās, atzīst Prauliņš.

[..] Stilistiski šajā skaņdarbā Uģis Prauliņš turpina iet sev raksturīgo ceļu – apvienojot, kā arī reizēm pārkāpjot žanra, formas, laikmeta un stila robežas. Prauliņš ir mūzikas stilu pētnieks, atklājot kopīgo dažādajā: tik organiski savienojas piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta polifonijas kārtība ar divdesmitā gadsimta rokmūzikas dumpiniecisko brīvības garu. Prauliņam arī sakrāls un laicīgs nav ar pretēju nozīmi: tiek nojaukti mūri un starpsienas, to vietā uzbūvēti miera un mīlestības tilti cauri laikmetiem un dažādām garīgajām praksēm. Mesa un interlūdijas L’homme armé ir par katra cilvēka personīgajām cīņām, kas nereti izaug par visu kopīgām cīņām, – ar uzvarām un zaudējumiem, spēka un vājuma brīžiem, tomēr bezgalīgu tieksmi pēc miera.